Masāža ir arābu vai grieķu vārds un arābu valodā nozīmē maigi spiest, grieķu – aiztikt vai glāstīt ar roku. Masāžas pozitīvais efekts bija pazīstams jau senā pagātnē. Masāža bija jau pazīstama senā pagātnē. Ķīnā tā ir aprakstīta 3000 gadus pirms Kristus dzimšanas, Indijā 700 gadus pirms Kristus dzimšanas. Romieši pielietoja masāžu pēc kaujām, lai likvidētu ķermeņa hematomas un pietūkumu. Grieķijā jau no Hipokrāta laikiem uz masāžu raudzījās, kā uz līdzekli, kas labi palīdz slimību ārstēšanā.

masāžas vēsture

Hipokrāts aprakstīja klasisko masāžu vienā no saviem medicīnas sacerējumiem, kurā ir runa par to, ka berze var izsaukt audu spriegumu, vai to atslābināšanos : “Sausa un spēcīga ierīvēšana”, – teica Hipokrāts, – „pastiprina audu spriegumu,bet maiga masēšana tos atslābina.” Hipokrāta skolnieki norāda uz to, ka masāža kalpo par pagaidlīdzekli, lai likvidētu pleiru un audu sabiezējumu. Pirmajos Kristietības gadsimtos masāža tika atstāta novārtā, tā pat tika vajāta, uzlūkota, kā uz pagānisma palieka. Tikai 300 gadus atpakaļ sāka parādīties ārstu darbi par masāžu, kuros bija norādītas tās dziednieciskās īpašības daudzu locītavu ciešanu (slimību), paralīžu un citu slimību gadījumā.

Bet par spīti šiem darbiem, masāža tomēr palika malā no medicīnas, tā bija to ļaužu rokās, kam nebija nekāda izpratnes nedz par tās iedarbību uz organismu, nedz par pašu organismu, nedz par tām slimībām, kuru ārstēšanai tie masāžu pielietoja, tādēļ, zinātniski pierādījumi masāžas ieteikšanai nebija, un pati masāža, kā zinātne, neeksistēja. Pirmais, kas nopietni sāka nodarbojies ar masāžas un ķermeņa kustību ietekmes, uz cilvēka ķermeni un garu, studēšanu, bija zviedru ārsts Petrs-Heinrihs Lings, kas piedzima 1776. gadā.

Heinrihs Lings bija garīdznieka dēls un gatavojās turpināt tēva darbu. Pabeidzot kursu, Upsalas universitātē, viņš aizbrauca uz Eiropu, pavadot savu dižciltīgo tautieti. Ceļā Lings saslima, spriežot pēc apraksta, ar reimatismu, no kura ārstējās pie daudziem slaveniem ārstiem, bet nav tapis izdziedēts. Kopenhāgenā Lings iepazinās ar diviem franču emigrantiem un apmeklēja pie tiem paukošanas nodarbības. Nodarbošanās ar paukošanu atviegloja viņa reimatiskās sāpes, pēcāk viņš pilnīgi nodevās vingrošanas studēšanai un, rūpīgi un vispusīgi iepazīstot anatomiju un fizioloģiju, uzrakstīja vingrošanas mācību grāmatu. Tālāk ilgu laiku darbojoties viņam izdevās atklāt Stokholmā centrālo karalisko vingrošanas institūtu. Śis institūts eksistē līdz šobaltdien. Diendienā tajā ārstējas slimnieki, skolas vecuma bērni, lai nodarbotos ar pedagoģisko vingrošanu, un skolnieki(-ces), lai studētu vingrošanu. Bet Lings izstrādāja, galvenokārt, jautājumu par kustību teoriju, masāža ir attīstījusies, pateicoties dakterim Metcheram no Vācijas, kurš ar savu augstākā mērā sekmīgo darbu ar pacientiem, licis runāt par sevi visā Eiropā un ieguvis sev daudzus sekotājus izcilu ārstu personās. Vācu profesors Mozenheils bija viens no pirmajiem, kas sāka strādāt pie masāžas fizioloģijas. Zinātnisku eksperimentu ar dzīvniekiem ceļā viņš nodrošināja masāžai zinātnisku pamatu.

Pēdējo 50 gadu gaitā ārstēšana ar masāžas palīdzību ieņēm aizvien nozīmīgāku stāvokli medicīnā, ar to nodarbojas daudzi izcili ārsti Vācijā, Francijā, Anglijā un ASV. Arī Krievijā un Latvijā bija un ir pazīstama masāža, kā vienkārša rīvēšana, ejot pirtīs.

Masāža senajā indijā

Par avotiem masāžas vēstures studēšanai senajā Indijā bijuši Manu likumu krājums (1000.-500. gads p.m.ē.), Ajurvēdas rakstītais piemineklis “Dzīves zināšanas”, kura izveide attiecas uz IX – III gs. p.m.ē. Ajurvēdā ir aprakstītas vairāk kā 150 asas un hroniskas slimības, norādīti to ārstēšanas veidi, sīki izklāstīti ārstnieciskas vingrošanas un masāžas paņēmieni, īpašu uzmanību veltot rīvēšanas un iespiešanas (iesildīšanas) atšķirīgiem veidiem. Vērts atzīmēt, ka Indijā kāzu priekšvakarā līgavainim un līgavai obligāti veica ajūrvēdas masāžu. Papildus tam Indijas sievietes jau izsenis praktizēja jaundzimušo masēšanu. Ikdienas dzīvē masāžu veica priesteri (brahmaņi), tās pielietojums tika īpaši kultivēts dievnamos, kas bija izvietoti svētvietu, t.sk. svētas upes – Gangas krastos, kuras dūņas tiek uzskatītas  par dziedējošām.

(Avots: J. Zaļesova ‘Ārstnieciskās masāžas un vingrošanas enciklopēdija’. “TrastPress”, 1999. g.)